Parkets – laikmetu ceļotājs, no Versaļas pils zālēm līdz mūsdienu interjeram

Mūsdienu parkets – starp tradīciju un inovāciju Šodien parkets piedzīvo patiesu renesansi. Tas ir atguvis savu vietu gan privātajās mājās, gan sabiedriskās telpās, apvienojot senās amatniecības vērtības ar mūsdienu tehnoloģijām. Pateicoties modernām apstrādes metodēm un jau rūpnīcā sagatavotām virsmām, parketa ieklāšana ir kļuvusi ātrāka, precīzāka un pieejamāka.

Atverot jaunāko interjera žurnālu, uzreiz kļūst skaidrs: parkets ir atgriezies ar vērienu.

Starp glancētām fotogrāfijām redzami eleganti koka raksti – skujiņa, chevron, Versaļas paneļi. Lai gan varētu šķist, ka tā ir jauna interjera mode, patiesībā parketa vēsture sniedzas vairākus gadsimtus atpakaļ, līdz pat karaļu un aristokrātijas laikam.

 

Kas ir parkets?

Parkets sastāv no precīzi izgrieztiem koka dēlīšiem, kas tiek izkārtoti ģeometriskos vai mākslinieciskos rakstos. Tas ir elegances, meistarības un amatniecības simbols, kas Eiropā parādījās vēlajos viduslaikos un renesanses periodā kā attīstība no vienkāršām koka dēļu grīdām.
 

Fontenblo pils, Francijas vēsturē, mākslā un arhitektūrā. Pateicoties visiem karaliskajiem un imperatora māju īpašniekiem, Fontenblo ir sava veida stilu popūrijs – dažreiz neformāls, dažreiz grandiozs. Stilu neatbilstība piešķir tai ļoti reālu, unikālu šarmu. No ārpuses nav nekādu īstu norāžu par to, kādu krāšņumu tur atradīsiet, tiklīdz būsiet ticis cauri biļešu kasei un iekšā. 16., 17., 18. un 19. gadsimta stili un modes pastāv līdzās, un tas darbojas – perfekti. Tā ir pils, kas nav tikai bilžu grāmatas vēsture, bet gan vieta, kur rodas spēcīga sajūta, ka šeit ir dzīvojuši īsti cilvēki no vēstures.

Parketa dzimšana Francijā

Tiek uzskatīts, ka parkets radies Francijas pilīs ap 1600. gadu. Iespējams, tas bija franču izgudrojums, taču ir versija, ka tradīcija ienāca Francijā jau 1530. gados līdz ar Katrīnu Mediči un viņas itāļu arhitektiem. Fontenblo pils tika veidota renesanses stilā, un ir ticams, ka parkets jau tika izmantots.

1620. gados Marija Mediči savā Luksemburgas pilī Parīzē lika ieklāt sarežģītu “Parquet Marquette” rakstu, kas izpildīts itāļu tehnikā. Luksemburgas pils tolaik tika uzskatīta par visietekmīgāko ēku Eiropā un būtiski veicināja parketa izplatību.
 

Versaļas pils, tās dārzi un teritorija ir iekļauta Pasaules mantojuma sarakstā. Versaļas pils ir Francijas karaļu oficiālā rezidence, un tā ir lielākā pils pasaulē un, protams, visvairāk apmeklētā pils Francijā. Versaļas pils (Château de Versailles), kas atrodas Versaļā, Īvelīnas departamentā, ir viens no izcilākajiem 17. gadsimta Francijas mākslas paraugiem. Jau 30 gadus tā ir iekļauta Pasaules kultūras mantojuma sarakstā, un tā bija Francijas karaļu Luija XIV, Luija XV un Luija XVI galvenā rezidence. Papildus krāšņajiem dārziem, kuros ir ne mazāk kā 2300 ūdens elementu 63 154 m² platībā, 400 skulptūru un 1400 strūklaku, pils pati par sevi ir mākslas darbs ar tūkstošiem ievērojamu darbu, kurus var atklāt. Ja jums būtu jāapmeklē tikai viena telpa, tā neapšaubāmi būtu krāšņā Spoguļu zāle, kurā ir ne mazāk kā 357 spoguļi, tostarp septiņpadsmit spoguļu arkas, kas atspoguļo septiņpadsmit arkveida logus ar skatu uz dārziem.

Versaļas zelta laikmets

No 1680. līdz 1789. gadam Versaļas pils kļuva par Francijas karaļa galmu, kur parkets tika izmantots ne tikai privātās istabās, bet arī plašās zālēs un salonos, aizstājot akmens grīdas.

Šīs gleznas, ko radījuši daži no tā laika izcilākajiem māksliniekiem, piemēram, Gross, Žirodē, Gerēns, Meinjē un Renjo, kopš 19. gadsimta sākuma tika plaši reproducētas vēsturiskos darbos un tagad ir daļa no mūsu kopīgā ikonogrāfiskā mantojuma. Gleznojumus papildina dekoratīvas kompozīcijas, kas radītas gleznotāja Žana Alo vadībā, palīdzot iegremdēt apmeklētājus tā laika atmosfērā. Mūsdienās šo iegremdēšanos padziļina skaista impērijas mēbeļu un mākslas priekšmetu kolekcija no demontētajām imperatora rezidencēm — Tilerī pils Parīzē un Senklū pils.

Versaļā valdīja divi raksti:

  • Chevron (Point de Hongrie) – parketa dēļi ar galiem, kas nogriezti 45° vai 60° leņķī, savienojoties veido precīzu un simetrisku “V” formu.
  • Versailles paneļi – sarežģīti savienoti kvadrāti ar aristokrātisku raksturu.

Šie raksti ātri izplatījās visā Eiropā, īpaši Vācijā, kur bija senas un augstas kvalitātes kokapstrādes tradīcijas.

Residenz Munich ir milzīgs pils komplekss, kas vairāk nekā četrus gadsimtus kalpoja par Bavārijas karaļu mājvietu. Kā apmeklētājs šodien jūs varat apmeklēt 130 istabas un apbrīnot dažādos dekorēšanas stilus un vispārējo greznību, kas izstaro no tām. Jūs redzēsiet renesanses, agrīnā baroka, rokoko un neoklasicisma stila istabas, kas veidotas, nepievēršot uzmanību karaliskajai ģimenei paredzētām detaļām. Es nebiju pilnīgi sagatavots muzejam, negaidot tik lielu istabu, galeriju, zāļu un zelta lapu daudzumu. Taču bija arī pārsteidzoši, ka pils no gadsimtiem seniem laikiem var šķist milzīga. Un, ja es jutos šādi, varu tikai iedomāties, ko juta apmeklētāji no 1508. līdz 1918. gadam, kad pils tika izmantota.

Parastā skujiņa (herringbone) bija īpaši izplatīta ziemeļu un centrālajā Vācijā, tostarp Hamburgā, Hanoverē un Berlīnē. Tā tika plaši izmantota 19. un 20. gadsimta sākuma pilsētu dzīvojamās ēkās (Altbau), skolās un sabiedriskās iestādēs, jo bija tehniski vienkāršāka un lētāka, bet joprojām eleganta.

Franču skuja (chevron) biežāk parādījās dienvidu Vācijā un reģionos ar spēcīgu franču kultūras ietekmi, piemēram, Bavārijā, Bādenē un reģionos pie Francijas robežas (Reina, Pfalca, Zāra). Šeit to bieži izmantoja greznos interjeros, pilsēs un reprezentatīvās ēkās, iedvesmojoties no Versaļas stila.


Lielbritānijas atturīgā gaume

Lielbritānija bija izņēmums parketa popularitātes vilnī. 

Pirmais dokumentētais parkets tika ieklāts Denmark House Londonā un 1673. gadā Ham House karalienes guļamistabā, taču ārpus šādām īpašām rezidencēm tas nebija bieži sastopams.

Ham nams tika celts no 1610. gada, bet to uzlaboja un attīstīja Džeimsa I un VI galminieks Viljams Marejs, kurš bija ieguvis izglītību kopā ar karali un kuram viņš 1626. gadā uzdāvināja māju. Arī Mareja meita Elizabete bija galvenā persona, kas nodrošināja tā ilgtermiņa drošību — pēc Čārlza gāšanas un nāvessoda izpildes slepeni rojālists, pēc Pilsoņu kara viņa uzturēja labas attiecības ar Oliveru Kromvelu, bet turpināja sarakstīties ar prinča atbalstītājiem Francijā visa starpvaldības perioda laikā. Kad viņš atgriezās, lai tiktu kronēts par Čārlzu II, Mareji atkal bija viņa labvēlībā, Elizabete apprecējās ar tuvu karaļa sabiedroto, un Ham nams kļuva par vienu no bagātākajām mājām Stjuartu dinastijas Anglijā. Viņas pēcnācēji, Tollemaču ģimene, tur dzīvoja nākamos 300 gadus.

1692. gada zīmējumā, kas attēlo Semjuela Pīpsa Londonas bibliotēku, redzamas vienkāršas, platas koka grīdas – pat turīgajās mājās tas bija ierasts risinājums. Parkets britiem bieži šķita pārāk “francisks” un saistīts ar rokoko smalkumu, kas Lielbritānijā nebija īpaši iecienīts.
 

Paklāji pret parketu

18. gadsimta Lielbritānijā plaši ieviesās paklāji, īpaši turīgajās mājsaimniecībās. Daudziem ir pārsteigums, ka paklāji tika ieklāti jau pirms 200–300 gadiem, bet tā bija norma. Tie aizstāja vajadzību pēc dekoratīvām koka grīdām.

Ko cilvēki izvēlas visbiežāk? Skujiņa (English herringbone) – klasisks un universāls raksts, kas labi iederas gan vēsturiskos, gan moderni askētiskos interjeros. Chevron (Hungarian point) – elegants un dinamiskāks raksts, ko bieži izvēlas dizaina projektiem ar izteiktu vizuālo akcentu. Plaši dēļi – minimālisma un skandināvu stila iedvesmoti interjeri bieži izmanto platus koka dēļus ar dabisku faktūru. Versaļas paneļi – greznības un aristokrātijas simbols, ko izvēlas prestižām rezidencēm un reprezentatīvām telpām. Mūsdienu parkets ir arī daudzveidīgāks nekā jebkad iepriekš – pieejami dažādi koka veidi, krāsas, virsmas apstrādes un pat kombinēti raksti, kas ļauj katram radīt unikālu stāstu savās grīdās.

Arhitekts Īzaks Vērs (Isaac Wear) 1754. gadā atzīmēja, ka “paklāju izmantošana lielā mērā ir aizstājusi grīdu dekorēšanu.” Šī tendence saglabājās līdz pat 19. gadsimtam, kad briti joprojām deva priekšroku paklājiem, kamēr pārējā Eiropā valdīja nemainīga pieķeršanās parketam.

“Angļu skujiņas” stāsts

Lai gan Lielbritānijā parkets nebija tik izplatīts kā Eiropā, tieši skujiņas raksts jeb “English herringbone” kļuva par britu interjeru vizītkarti:

  • Plaša izmantošana: no retajām reizēm, kad parkets tika ieklāts, visbiežāk tas bija tieši skujiņas rakstā – sabiedriskās ēkās un greznās mājās.
  • Vienkāršība un elegancija: šis raksts ir vizuāli pievilcīgs, bet mēreni izsmalcināts, lieliski saderot ar britu klasisko stilu.
  • Atšķirība no franču chevron: “Chevron” rakstā dēļiem nogriež galus 45° vai 60° leņķī, savienojot plūstošas līnijas; “Angļu skujiņā” dēļi savienojas ar taisniem galiem, radot stingrāku un robustāku efektu.
  • Nosaukuma iemesls: termins “English herringbone” nostiprinājās, lai atšķirtu šo konkrēto raksta formu, kas īpaši iecienīta Lielbritānijā. Tas nav britu izgudrojums, bet gan stila tradīcija.

 

19. gadsimts – renesanse un jaunie stili

Eiropā 19. gadsimta pirmajā pusē parkets iederējās dažādos arhitektūras virzienos – no neoklasicisma līdz neo-gotikai. Reformisti, kā Čārlzs Īstleiks, popularizēja vienkāršākus rakstus, un skujiņa kļuva par iecienītāko risinājumu gan visā Eiropā, gan arī daļā britu interjeru.


20.–21. gadsimts – modes maiņas un atdzimšana

Pēc Pirmā pasaules kara Eiropas valstis turpināja izmantot parketu, kamēr Lielbritānija atkal pārgāja uz paklājiem. Pēc Otrā pasaules kara parketu britu mājās gandrīz neredzēja, izņemot sabiedriskās telpās.

Pēdējās desmitgadēs parkets ir piedzīvojis uzvaras gājienu – tas atkal rotā gan modernus minimālisma interjerus, gan greznas telpas, kur chevron, skujiņa un Versaļas paneļi kļuvuši par neatņemamu dizaina akcentu.

Pateicoties modernām apstrādes metodēm un jau rūpnīcā sagatavotām virsmām, parketa ieklāšana ir kļuvusi ātrāka, precīzāka un pieejamāka nekā jebkad iepriekš. Tas vairs nav tikai meistaru ilgu mēnešu darbs karaļu pilīs – šodien ikviens var savās mājās radīt grīdu ar vēstures elpu un mūsdienu eleganci.

Ja agrāk parkets bija luksusa simbols, ko varēja atļauties tikai aristokrātija, tad tagad tas ir pieejams plašam cilvēku lokam, nezaudējot savu kvalitāti un prestižu.

Šodien parketu izvēlas gan klasisko vērtību cienītāji, gan modernā dizaina piekritēji, kas vēlas interjeram piešķirt siltumu un izteiksmīgu vizuālo raksturu.

Nākotnes tendences rāda, ka parkets kļūs vēl ilgtspējīgāks – arvien vairāk tiks izmantoti sertificēti, videi draudzīgi materiāli un dabīgas apstrādes metodes.

Populāri būs radoši rakstu salikumi, dažādu koku un toņu kombinācijas, kā arī lielgabarīta dēļi ar izteiktu faktūru (strukturēti vai "brushed"). Digitālās tehnoloģijas ļaus personalizēt parketa dizainu, radot unikālus rakstus, kas atspoguļo īpašnieka individualitāti.

Parkets mūsdienās ir ne tikai grīdas segums – tas ir dzīvs pierādījums tam, ka pat senas tradīcijas var nepārtraukti attīstīties un saglabāt savu nozīmi arī nākotnē.

Turpināsim cienīt un mīlēt parketa grīdas.

 

Back to blog